Mammai ir 73 gadi. Viņa iebāž man rokās bumbierus un it kā atvainojoties saka: „Lai arī neglītie, toties ļoti garšīgie! Nu un protams pašaudzēti, bez ķīmijas, tev jau bumbieri garšo, ņem!”
Un es ņemu. Un rjaženku ņemu. Jo tā man īpaši garšo. Bet viņai ledusskapī „pavisam nejauši ir viena burciņa, bet tu tik parīt brauksi prom, vēl paspēsi apēst vakariņās.”
Izeju ārā, iesēžos mašīnā un braucu. es atkal kaut kur braucu. Vazājos pa pilsētām un laukiem. Mainu gan pilsētas, gan laika joslas. Ja sanāk, tad iebraucu arī pie mammas. Vien tad, kad visi pārējie darbi ir apdarīti. Pēc kafijas draudzeņu lokā un manikīra skaistumkopšanas salonā.
Atvedu kaut ko garšīgu, ātri apjautājos par jaunumiem, nepacietīgi uzklausu – nu kādi gan viņiem ar tēti var būt jaunumi? – ironizēju par viņas muļķīgiem un veltīgiem pārdzīvojumiem, uztraukumiem. Un atkal aizbraucu vai aizskrienu savās darīšanās.
Mamma noteikti pateiks, ka es staigāju pavisam plika, nevelku šalli, un tieši tāpēc jau man tas klepus nekad nepāriet. Teiks, ka es pārāk daudz strādāju, un būtu jau pienācis laiks nomierināties. Noteikti piekritīs, ka dzīve ir pārāk sarežģīta, un nav jau nekas briesmīgs, ka man nesanāk biežāk viņu apciemot.
Bet mēs dzīvojam nieka 40 kilometru attālumā viena no otras. Es viņai regulāri piezvanu un klausos viņas nesteidzīgās sarunas par tirgu, par māsu, kurai pavisam grūti vienai pašai laukos, par to, ka atkal pēc lietus ir saauguši pētersīļi un vajadzētu tos nogriezt un ka tomāti jau ir beigušies, pat zaļi, ka bijis liels sausums, un ka kaķis Muris zaudējis aci, jo nezin kur bija paklīdis.
Mani tas neinteresē. Man šķiet, ka viņas dzīvē nenotiek nekādu svarīgu notikumu. es arī nedaudz uzvelkos, kad viņa sūdzas man par savām vecuma kaitēm, bet es viņai lūdzu beidzot doties pie ārsta. Viņa tik aizbildinās, bet es taču arī neesmu ārsts, un nevaru zināt, kādas zāles viņai būtu jālieto.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā